MIRKLI.LU.LV                                                                                  ↑ DOTIES UZ AUGŠU ↑                                                                  © LATVIJAS UNIVERSITĀTES BIBLIOTĒKA, 2017     

PAULS VALDENS


Pauls Valdens
26.07.1863 - 22.01.1957
Izcilākais zinātnieks, ķīmiķis un fiziķis, divu zinātnes apakšnozaru – dinamiskās stereoķīmijas un neūdens šķīdumu elektroķīmijas pamatlicējs, Rīgas Politehniskā institūta docētājs, profesors, Rīgas Politehniskā institūta direktors (1902-1905, 1917-1918), Baltijas Tehniskās augstskolas un Latvijas Augstskolas rektors (1919), Rostokas universitātes Ķīmijas institūta Neorganiskās un Farmaceitiskās nodaļas, Fizikāli ķīmiskās nodaļas vadītājs
(1919-1934).

Ar Rīgas Politehnisko institūtu P. Valdens bija saistīts 37 gadus. Viņš te nogājis ceļu no studenta līdz rektoram, 30 gadus bijis mācībspēks. Visi P. Valdena galvenie sasniegumi, izņemot monumentālos apkopojošos darbus, fundamentālās grāmatas par ķīmijas vēsturi, ir tapušas Rīgā. Vēlāk P. Valdens strādāja Vācijā – Rostokas, Frankfurtes, Tībingenas universitātēs, miris 93 gadu vecumā Gamertingenē pie Tībingenas.










ERNESTS FELSBERGS


Ernests Felsbergs
07.11.1866 - 31.08.1928
Profesors Ernests Felsbergs bija Latvijas Universitātes (LU) pirmais vēlētais rektors un profesionāls mākslas vēsturnieks, kura ceļš uz šiem sasniegumiem aizsākās nabadzīgā Cēsu apriņķa Nēķina pagasta Pikaņu mežsarga Reiņa Felsberga ģimenē, bet pateicoties mērķtiecībai un zināšanu alkām, aizvijās uz izglītības centriem Tērbatā, Pēterpilī, Berlīnē un Krievijā.

E. Felsbergs savus pirmos zinātniskos grādus iegūst ārpus Latvijas: 1904. gadā Tērbatas universitātē tika nokārtots maģistra pārbaudījums, bet 1905. gadā iegūtas tiesības strādāt par augstskolas pasniedzēju. 1910. gadā aizstāvēja disertāciju ’’Brāļi Grakhi” un tika ievēlēts par universitātes filoloģijas un klasiskās arheoloģijas profesoru un augstskolas mākslas muzeja direktoru. Latvijā atgriežas 1920. gada augustā, bet 1920. gada 3. septembrī viņš tika apstiprināts par pagaidu rektoru.











EIŽENS LAUBE


Eižens Laube
25.05.1880 - 21.07.1967
Arhitektūras profesors Eižens Laube Latvijas vēsturē pazīstams gan ar savu izcilo arhitekta darbu, gan ieguldījumu vairāku arhitektu paaudžu izglītošanā. Latvijas Universitātes (LU) rektora amatu E. Laube pildīja neilgu laiku - no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim, pārejas periodā pēc Latvijas Augstskolas (LA) pārtapšanas par LU, LU satversmes pagaidu likuma pieņemšanas, Latvijas Augstskolas Organizācijas padomei beidzot darbu un nododot tās pilnvaras LU Padomei (Senātam). Būdams cilvēks ar ārkārtīgi augstu pienākuma apziņu un apzinādamies savas milzīgās noslodzes atbildību, viņš atteicās no kandidēšanas uz rektora posteni un ieteica atkārtoti ievēlēt Ernestu Felsbergu.

E. Laube bija viens no aktīvākajiem Latvijas Augstskolas dibinātājiem un pirmā tās ievēlētā augstākā oficiālā amatpersona. Jau Latvijas Augstskolas atklāšanas svinībās 1919. gada 28. septembrī E. Laube kā prorektors reprezentēja augstskolu un izpildīja visas rektora funkcijas, tai skaitā, visu mācībspēku vārdā nolasīja svinīgo solījumu, kā arī kā prorektors veica rektora funkcijas 1919. gada septembrī un oktobrī - LA pirmajā mācību darba periodā. Paša izveidotās Arhitektūras fakultātes dekāna pienākumus prof. E. Laube pildīja 1919.-1922., 1932.-1934., 1938.-1940. gados. 1940. gadā padomju vara viņu atcēla no visiem amatiem, izņemot darbu universitātē. 1944. gadā profesors E. Laube emigrēja uz Vāciju, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un darbā. Miris 1967. gadā Portlendā, ASV, 87 gadu vecumā.











JĀNIS RUBERTS


Jānis Ruberts
13.05.1874 - 01.11.1934
Profesors, Dr. med. oftalmologs Jānis Ruberts bija Latvijas oftalmologu zinātniskās skolas un oftalmoloģijas kā augstskolas mācību priekšmeta pamatlicējs Latvijā, viens no ievērojamākajiem latviešu zinātniekiem 20. gadsimta sākumā. J. Ruberts aktīvi piedalījās Latvijas Universitātes (LU) izveidošanā, bija LU Medicīnas fakultātes profesors, Acu slimību klīnikas izveidotājs un direktors. 1923. gada 23. aprīlī J. Rubertu ievēlēja par Medicīnas fakultātes dekānu, taču jau tā paša gada 16. maijā viņu ievēlēja par LU rektoru. J. Ruberts bija LU rektors no 1923. gada 1. jūlija līdz 1925. gada 1. jūlijam.

J. Ruberts turpināja iesākto darbu LU izveidē un attīstībā, veicinot tās akadēmisko un zinātnisko izaugsmi. Profesors J. Ruberts bija izcils ārsts, mācībspēks un starptautiski atzīta autoritāte medicīnas nozarē. Viņš devis nozīmīgu ieguldījumu Latvijas un Baltijas oftalmoloģijas attīstībā un acu ārstu jaunās paaudzes izglītošanā.











AUGUSTS TENTELIS


Augusts Tentelis
23.11.1876 - 19.01.1942
Augusts Tentelis dzimis 1876. gada 23. novembrī Vidzemes zemnieku ģimenē Vidrižu pagasta Kalna Ennes mājās. Pamatizglītību iegūst Vidrižu pagastskolā un Lēdurgas draudzes skolā, savukārt tālāko izglītošanos turpinājis Valkas skolotāju seminārā, pēc kura pabeigšanas uzsācis skolotāja gaitas līdz 1904. gadam, kad viņa interese par izglītošanos aizsākas jau Pēterburgā. 1910. gadā absolvē Pēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti un līdz 1916. gadam tajā turpina arī strādāt. No 1916. līdz 1920. gadam bija Pēterburgas universitātes privātdocents.














MĀRTIŅŠ ZĪLE


Mārtiņš Zīle
28.01.1863 - 12.05.1945
Mārtiņš Zīle dzimis 1863. gada 28. janvārī Alojā. Izglītības un profesijas izvēlē liela loma bijusi vecākajam brālim – ērģelniekam, skolotājam un Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģentam Indriķim Zīlem (1841–1919). 1883. gadā iestājies Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē un 1889. gadā to beidza, iegūstot Medicīnas doktora grādu. Bijis Iekšķīgo slimību fakultātes klīnikas direktors un vairāku sabiedrisko organizāciju vadītājs.

M. Zīle pievērsies arī medicīnas filozofiskajiem jautājumiem, liekot pamatus Latvijas internās medicīnas filozofiskās skolas tradīcijām un gūstot plašu rezonansi starptautiskā mērogā, organizējot medicīniskās sintēzes kongresus.

Zinātnes pasaulē Mārtiņa Zīles vārds plašāk pazīstams kļūst ar uzvārda vācisko rakstību (kāda tā bija arī vecajā ortogrāfijā) – Sihle, ar kuru viņš publicējis savus darbus vācu valodā un zināms ārpus Latvijas.











MĀRTIŅŠ BĪMANIS


Mārtiņš Bīmanis
01.05.1864 - 30.01.1946
Mārtiņš Bīmanis dzimis 1864. gada 1. maijā Lielplatones Mazverbu mājās. Studējis Rīgas Politehniskā institūta Inženieru nodaļā no 1883. līdz 1891. gadam un to absolvēja ar uzslavu, iegūstot I pakāpes būvinženiera diplomu.

M. Bīmanis bija viens no izcilākajiem Latvijas inženieriem. Vadījis Inženierzinātņu fakultāti, bijis prorektors saimniecības lietās un aktīvi darbojies valstiskās un nevalstiskās organizācijās. Kā rektoram M. Bīmanim izdevās nostiprināt pārliecību akadēmiskajā saimē un studējošā jaunatnē par tehnikas un inženierdarinājumu sabiedrisko nozīmīgumu, skaidrojot attiecības starp kultūru un tehniskajām zināšanām, to mijiedarbību.

Profesora zinātniskā darbība veltīta sanitārās inženierijas jomai un tehnikai. Bez viņa 20. gadsimta 20. un 30. gados nav iedomājama Rīgas, Latvijas pilsētu ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu projektēšana un izbūve.











JŪLIJS AUŠKĀPS


Jūlijs Auškāps
02.06.1884 - 03.08.1942
Organiskās ķīmijas tehnoloģijas profesors, Dr. chem. Jūlijs Auškāps (1884-1942) bija viens no ievērojamākajiem Latvijas Universitātes (LU) mācībspēkiem un zinātniekiem. Viņš bija arī izcils sabiedriskais darbinieks, kas aktīvi veidoja izglītības un zinātnes dzīvi un politiku pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.
J. Auškāpa uzskati ietekmēja nacionālo apziņu, patriotismu, latvisko kultūras un valsts ideoloģiju. Viņš bija LU Ķīmijas fakultātes dekāns (1924-1926), LU rektors (1933-1937) un Latvijas izglītības ministrs (1938-1940). Viņa darbības laikā tika pieņemti vairāki nozīmīgi lēmumi un likumdošanas akti, kas sekmēja augstākās izglītības un zinātnes attīstību un studiju veiksmīgu norisi.














MĀRTIŅŠ PRĪMANIS


Mārtiņš Prīmanis
24.01.1878 - 11.12.1950
Mārtiņš Prīmanis dzimis 1878. gada 24. janvārī Rīgas apriņķa Ādažu pagastā. Pirmmācību ieguva mājās un Ādažu pagasta skolā, Rīgas Pētera I reālskolā (1890–1897). Izglītību turpināja Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā, vēlāk Ķīmijas nodaļā, kuru beidza 1908. gadā, iegūstot inženiera-tehnologa grādu. Savos zinātniskajos pētījumos M. Prīmanis pievērsies tekstilķīmijas problēmu un teorētisko jautājumu risināšanai fizikālajā ķīmijā.

Latvijas Universitātes (LU) rektora pienākumus M. Prīmanis pildīja divkārt. No 1937. līdz 1940. gada 29. jūlijam un no 1942. gada līdz 1944. gadam, kad viņu atkārtoti apstiprināja par LU rektoru. Karam turpinoties, rektoram M. Prīmanim arvien grūtāk nācās aizstāvēt Latvijas studentu intereses. 1943. gada pavasarī rektors M. Prīmanis bija spiests piekrist studentu mobilizēšanai vācu karaspēkā. 1944. gada rudenī, kad fronte draudoši tuvojās Rīgai, rektors M. Prīmanis aizbrauca uz Liepāju, lai pēc tam otrreiz izceļotu uz Vāciju.












JĀNIS PAŠKEVIČS


Jānis Paškevičs
06.01.1900 - ?
Jānis Paškevičs dzimis 1900. gada 6. janvārī Bauskas apriņķī. 1916. gadā viņš nonāk Krievijā un 1918. gadā Maskavā pievienojas latviešu sarkanajiem strēlniekiem. 1921. gadā iestājas Padomju Armijā un 1940. gadā ierodas Latvijā. Te J. Paškevičs pavada vien tikai no 1940. līdz 1941. gadam, Komunistiskās partijas nosūtīts ieņemt Latvijas Universitātes (LU) rektora amatu un īstenot LU reorganizāciju pēc padomju standartiem.

Ar PSRS saņemto izglītību karaskolā Taškentā (1926), Staļina Komunistiskajā lauksaimniecības augstskolā Ļeņingradā (1931-1934) un Sarkanās profesūras institūtā (1934-1938) savā LU (LVU) rektora amatā no 1940. gada 29. jūlija līdz 1941. gada 13. februārim J. Paškevičs uzsāk virkni pārkārtojumu pēc padomju valdības un Komunistiskās partijas norādījumiem. Tomēr reorganizācijas tempi šķiet nepietiekami un viņa vietā tiek iecelts partijai vēl uzticīgāks rektors - Jānis Jurgens. Sākoties II Pasaules karam, turpmāko ziņu par J. Paškeviča darbību nav. Latvijā nav atgriezies, miris Ļeņingradā.












JĀNIS JURGENS


Jānis Jurgens
28.12.1900 - 18.11.1983
Jānis Jurgens dzimis 1900. gada 28. decembrī Skrīveru pagastā zemnieku ģimenē. Studē Maskavā un strādā vairākās Maskavas augstākajās mācību iestādēs.

No 1941. gada 14. februāra līdz 1. jūlijam ir Latvijas Valsts universitātes (LVU) rektors. Otrā pasaules kara laikā cīnās Padomju Armijas rindās. No 1944. gada rudens strādā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā, vienlaikus strādājot arī LVU par Politiskās ekonomijas katedras vadītāju. No 1946. gada augusta strādā tikai LVU. No 1949. gada augusta līdz 1962. gada februārim atkārtoti pilda LVU rektora amata pienākumus.

J. Jurgens miris 1983. gada 18. novembrī.












VILHELMS BURKĒVICS


Vilhelms Burkēvics
10.01.1894 - 21.12.1967
1944. gada sarežģītie notikumi Latvijā skāra arī Latvijas Universitātes (LU) darbību (vācu okupācijas laikā - Rīgas Universitāte). Neskatoties uz visām grūtībām, augstskola turpināja darboties arī Latvijas inteliģencei un zinātnei kritiskos vēstures brīžos. Ievērojamais zinātnieks un sabiedriskais darbinieks LU prof. Vilhelms Burkēvics bija viens no tiem, kuri uzņēmās atbildību un darīja visu iespējamo, lai augstskola nepārtrauktu savu darbību. Inženieris prof.
V. Burkēvics piedzima Rīgā 1894. gada 10. janvārī. Pēc studijām LU Mehānikas fakultātē topošais zinātnieks palika fakultātē un tika ievēlēts par jaunāko asistentu. Ar to arī aizsākās zinātnieka, pedagoga un organizatora prof. V. Burkēvica ceļš līdz rektora pienākumu pildīšanai 1944. gada rudenī.













MATVEJS KADEKS


Matvejs Kadeks
07.02.1897 - 11.11.1950
Matvejs Kadeks dzimis 1897. gada 7. februārī Kurzemē Dunalkas pagastā, toreizējā Grobiņas apriņķa Medzes – Vērgales pagastā zemnieku ģimenē, uzvārdā Kadiķis. 1929. gadā aizsākās M. Kadeka kā augstākās izglītības organizatora darbība, kas aktīvi turpinājās līdz pat mūža beigām. M. Kadeks bija pirmais Latvijas Universitātes, tolaik Latvijas Valsts universitātes (LVU), rektors pēc Otrā pasaules kara. Izcilā zinātnes organizatora, pedagoga, LVU Ģeogrāfijas fakultātes dibinātāja radošo darbību pārtrauca pāragra nāve. M. Kadeks miris 1950. gada 11. novembrī un apbedīts Raiņa kapos.













VALENTĪNS ŠTEINBERGS


Valentīns Šteinbergs
04.04.1915 - 18.12.2011
Valentīns Šteinbergs bijis latviešu politiķis, filozofs un vēsturnieks, kā arī Latvijas Valsts universitātes rektors (1962-1970). V. Šteinbergs dzimis 1915. gadā Ukrainā, latviešu dzelzceļnieka ģimenē. Paralēli darbam viņš turpina mācības un pabeidz Odesas dzelzceļnieku tehnikumu, Maskavas Augstāko partijas skolu, Rīgas pedagoģisko institūtu, Latvijas Valsts universitātes (LVU) aspirantūru. Līdz kļūšanai par rektoru strādājis par pedagogu LVU, Rīgas Pedagoģiskajā institūtā, Rīgas Politehniskajā institūtā. Savā profesionālajā darbībā pievērsies gan filozofijas vēstures un vēstures filozofijas, gan ekoloģijas problēmām. V. Šteinbergs ir vairāku monogrāfiju autors, tostarp sarakstījis darbu “Čārlzs Skots no Latvijas” (1981), kas vēsta par revolucionāru Kārli Jansonu. V. Šteinbergs LVU rektora amatā pavadījis 8 gadus, kuru laikā universitātē palielināts fakultāšu un studentu skaits, kā arī aizsākta pirmkursnieku Aristoteļa svētku tradīcija.













VISVARIS MILLERS


Visvaris Millers
31.10.1927 - 01.02.1992
Visvaris Millers dzimis 1927. gada 31. oktobrī Krasnojarskā (Krievijā) latviešu ģimenē, tēvs - Oto Millers-Bitnieks, māte - Anna Šaliņa. Jurista izglītību jaunietis ieguva Latvijā, 1949. gadā absolvējot Latvijas Valsts universitāti (LVU, 1958-1990 - ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte). V. Millera zinātniskās pētniecības centrā bija valsts tiesības. 1970. gadā prof. V. Millers kļuva par LVU rektoru un pildīja rektora pienākumus visilgāk augstskolas vēsturē - 17 gadus līdz pat 1987. gadam. Līdztekus rektora pienākumiem prof. V. Millers vadīja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūtu un bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Prof. V. Millers tika ievēlēts par deputātu Latvijas PSR Augstākajā Padomē un Rīgas pilsētas padomē.

Teju divu gadu desmitu laikā, strādājot rektora amatā, prof. V. Millera mērķis bija izveidot LVU par augstākās izglītības vadošo zinātniski metodisko centru Latvijā. Viens no nozīmīgākajiem prof. V. Millera nopelniem bija LVU sadarbības veicināšana ar citu valstu universitātēm, veidojot un nostiprinot LVU akadēmiskās darbības un zinātnisko sasniegumu starptautisko atpazīstamību. Rektora prof. V. Millera darbības laiks iezīmējas ar daudzu māksliniecisko kolektīvu izveidi, kuri ir neatņemams ne tikai LU, bet arī Latvijas kultūras, radošās un mākslinieciskās darbības stūrakmens.












JURIS ZAĶIS


Juris Zaķis
04.11.1936 - 18.07.2017
Latvijas Zinātņu Akadēmijas īstenā locekļa, akadēmiķa, Latvijas Universitātes emeritētā profesora Jura Zaķa darba dzīve bija saistīta ar Latvijas Universitāti (LU), sākot ar studenta gadiem līdz Cietvielu fizikas institūta direktoram un LU rektoram. Apdāvinātā fiziķa J. Zaķa galvenais zinātnisko pētījumu virziens bija stiklveida materiālu izpēte. LU rektora amatā bija no 1987. līdz 2000. gadam. J. Zaķa vadībā atjaunoja LU Satversmi, LU nosaukumu un vēsturisko atribūtiku. Pārstrukturēja studiju procesu uz divpakāpju akadēmisko izglītību – četri gadi bakalaura studijas, divi – maģistra studijas. Noslēdza sadarbības līgumus ar vairākām Eiropas augstskolām. 1990. gadā atjaunoja Teoloģijas fakultāti un 1997. gadā - Medicīnas fakultāti.

1989. gadā J. Zaķi ievēlēja par PSRS Tautas deputātu 1. kongresa locekli. No 1995. līdz 1996. gadam bija 6. Saeimas deputāts un no 2005. līdz 2009. gadam Rīgas Domes deputāts. Latvijas Rakstnieku savienības biedrs no 2004. gada. Mūžībā aizgāja 80 gadu vecumā 2017. gada 18. jūlijā.

“J. Zaķis ir ne vien izcils zinātnieks, pedagogs un vadītājs, bet arī rosīgs sabiedrisks darbinieks, cilvēks ar plašu erudīciju un interesēm daudzās eksaktās un humanitārajās jomās.” J. Zaķis sevi raksturojis matemātiskā izteiksmē: “fiziķis+liriķis=cilvēks ar plašu pasaules redzējumu.”












IVARS LĀCIS


Ivars Lācis
11.02.1949
Ivars Lācis ir Latvijas Universitātes (LU) profesors, fiziķis - optiķis, habilitētais fizikas doktors, LU rektors no 2000. līdz 2007. gadam.
Pētnieks, pasniedzējs, vadītājs - ir tikai dažas no fizikas doktora I. Lāča lomām profesionālajā darbībā. Vairāk nekā 40 gadus profesors ir saistīts ar LU, astoņus no tiem - rektora amatā. Akadēmiskā dzīvesgājumā I. Lācis ir bijis LU Fizikas un matemātikas fakultātes vecākais laborants, mācību laboratorijas vadītājs, asistents, vecākais pasniedzējs, docents, profesors, Cietvielu fizikas institūta (CFI) vadošais pētnieks, Optometrijas un redzes zinātnes nodaļas vadītājs, zinātņu prorektors, rektors, profesors.

Profesoram I. Lācim piešķirti vairāki apbalvojumi, tostarp, Beļģijas karaļa ordenis (2006), Itālijas Republikas Goda ordenis (2004), Portugāles Republikas Prinča Enrikes ordenis (2003), Francijas Goda leģiona ordeņa virsnieks (2001), Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības raksts (1999, 2007, 2014).












MĀRCIS AUZIŅŠ


Mārcis Auziņš
11.01.1956
Profesors Mārcis Auziņš - ievērojams latviešu fiziķis, zinātnieks, kura devums zinātnē tiek augsti vērtēts ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Eiropas Fizikas biedrības, Amerikas Fizikas biedrības, Apvienotās Karalistes Fizikas institūta biedrs. No 2007. līdz 2015. gadam viņš bija Latvijas Universitātes rektors.

Savās lekcijās viņš spēj aizraut gan studentus fiziķus, gan zinātnē neiesvaidītu auditoriju. M. Auziņš uzskata, ka nodarboties ar fiziku ir tikpat romantiski, kā radīt mākslu: “Kad pie manis atnāk kāda jauna ideja, izjūtu radīšanas, jaunatklāsmes prieku, līdzīgu tam, kādu pazīst rakstnieki, gleznotāji, mūziķi”.

M. Auziņu iedvesmo Mocarta “Rekviēms” un labas grāmatas, viņa lepnums - studenti. Profesors ļoti cer, ka viņa lekcijas uzrunā jauniešus studēt un izprast fiziku, fundamentālāko no zinātnēm. Viņš uzskata, ka būt par mācībspēku ir privilēģija, kas ļauj izjust gandarījumu un lepnumu par saviem studentiem, kas dzīvē daudz sasnieguši.

Studentu mīļākais pasniedzējs. Zināms cilvēks, spēcīga personība. Fiziķis ar liriķa dvēseli. Romantiķis un ideālists. Par to liecina M. Auziņa esejas.











INDRIĶIS MUIŽNIEKS


Indriķis Muižnieks
09.07.1953
Profesors mikrobioloģijas apakšnozarē, Latvijas Zinātņu akadēmijas(LZA) akadēmiķis un pašreizējais Latvijas Universitātes (LU) rektors Dr. hab. biol. Indriķis Muižnieks dzimis 1953. gada 9. jūlijā Rīgā Dailes teātra literārās daļas vadītājas Noras Vētras-Muižnieces un Dailes teātra scenogrāfa Oskara Muižnieka ģimenē. Mācījies Rīgas 50. vidusskolā (tagad Rīgas Centra humanitārā ģimnāzija). Tieši I. Muižnieka egocentrisms neļāva sekot vecākiem, virzoties pa literāriem vai tēlotājas mākslas ceļiem – nākamais rektors vienmēr gribējis būt pirmais, tādēļ izvēle šķīrās starp bioloģiju un medicīnu, jomām, kurās vecāki viņam jau nebūtu priekšā. 1976. gadā I. Muižnieks ieguvis bioloģijas un ķīmijas pasniedzēja kvalifikāciju Latvijas Valsts Universitātē (LVU), Bioloģijas fakultātē. Pēc tam strādājis par LVU Augu attīstības fizioloģijas laboratorijas zinātnisko līdzstrādnieku un sākot ar 1990. gadu kļuvis par LU Bioloģijas fakultātes docentu. Drīz pēc tam I.Muižnieks ieņēma LU Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas un mikrobioloģijas katedras vadītāja amatu (1992-1998) un 1997. gadā tika iecelts par LU Bioloģijas fakultātes dekānu. Kopš 2000. gada I. Muižnieks uzņēmās LU zinātņu prorektora pienākumus, līdz 2015. gadā tika ievēlēts par LU rektoru.
Prof. I. Muižnieks ir arī studentu korporācijas "Patria" goda filistrs.

I. Muižnieka pētniecības intereses aptver rekombinantu mikrorganismu ģenētiku un fizioloģiju, DNS topoloģijas lomu gēnu aktivitātes regulēšanā, mikroorganismu sintezētos imūnmodulatorus. Tomēr LU rektora intereses neaprobežojas ar mikrobioloģiju vien.